a) Pārstrādāt emocijas citā plāksnē (literatūra/māksla/citas radošas ņemšanās) - es teiktu, ka 3 mēneši līdz pusgads, bet pēc mēneša intensīva darba jau tev tas sāks sagādāt prieku un tu besīsies par to, ka emocijas pamazām zūd, t.i., ir iekusušas tajā, ko tu dari
b) Gaidīt. Gaidīt. Un vēlreiz gaidīt - pusgads līdz gads, drausmīgi garlaicīgi, man nekad nav paticis
c) Izravēt ar brutālām metodēm - un šeit jau var arī ķerties pie maģijas vai okultisma vai misticisma vai jebkā cita, kas ietekmē dziļākos apziņas slāņus. Pēc 3 mēnešiem vairs nemīlēsi, bet sadragāto psihi lāpīsi vēl gadiem ilgi un varbūt nekad vairs nesalāpīsi. Prikols ir iekš tam, ka piespiest/pamudināt citu cilvēku iemīlēties ir mazs un piedodams grēciņš, kas visbiežāk atspēlējas jau ar to vien, ka realizējas :D, bet mīlestības - arī savas - nogalināšana var atstāt graujošas sekas uz visu dzīvi. Un par šito es nejokoju, diemžēl.