dalītas jūtas man ir par to. noderīgi tad, kad sāku just aizkaitinājumu, kad nevaru zināma iemesla pēc darīt lietas pēc saviem ieskatiem, kad ir nemiers un satraukums. tad atbrīvojos no liekajām domām, un atkal valda miers. labi arī, ka tās tiek atstātas, jo visbiežāk gadās tās mūžīgi neatrisināmās lietas. turpināt malt tās neproduktīvās domas pa savu galvu būtu vien nervu bojāšana.
un tad tiešām nav vairs par ko dusmoties.. tajā brīdī tiek atmests viss - vēlmes, mērķi, ambīcijas, cerības, plāni, un arī savs es .. un tad cilvēks paliek kā.. ?

manuprāt, sajūta nav slikta, tajā var atrast gan drošību, gan pilnīgu brīvību, gan prieku un laimi. un tur neeksistē negatīvais.. visi cilvēki ir labi un smaidīgi, vispakārt viss ir skaists, un pašam pietiek labestības lai to dalītu citiem. varbūt šī sajūta ir ilūzija, vai ilūzija ir viss pārējais, nezinu.

es vienkārši nezinu kur ir labāk. kur būt? varbūt es nemāku dzīvot ne šeit, ne tur? vai varbūt labāk ir balansēt starp šīm vidēm.. bet agri vai vēlu rodas jautājums, kur tad tu īsti esi? tiklīdz notiek kaut kas labs materiālajā pasaulē, es lecu tur un aizmirstu par pārējo.. ja iet slikti, esmu garīgajā pasaulē. ar šādu pieeju nevar dzīvot pilnvērtīgi ne vienā, ne otrā. abas puses piedāvā savus labumus un sliktumus. ja vien es prastu saskatīt garīgajā pasaulē kaut ko tik pat aizraujošu, kā es spēju iztēloties materiālajā..

kamēr uz mani iedarbojas materiālās pasaules kārdinājumi, es nespēju palikt vienaldzīgs uz tiem. piemēram, ceļošana. es nevaru būt vienaldzīgs pret to. dēļ tāda mērķa es, iespējams, varētu upurēt visus savus labos nodomus un garīgās vērtības.

ceru ka var kaut nedaudz saprast kur esmu iestrēdzis savā attīstībā nu jau kādu laiciņu :)