lūk, šo es arī nevaru saprast. kad to izdodas izdarīt, rodas tāda brīvības kā sajūta, bet tanī pat laikā baigais tukšums. nu, ne tāds mokošs, bet gan tāds, ka nezinu vairs, ko iesākt, jo viss tas, kas notiek apkārt liekas tik...pat nezinu kā to nosaukt. nejēdzīgs, vai? un pasaule apkārt šķiet tik murgaina un tam, kas notiek, liekas, ir tik mazs sakars ar īstenību. galīgi nezinu kā šitā var izdzīvot materiālajā pasaulē tādā, kāda nu viņa mūsdienās ir, bet tas ir vienīgais veids kādā spēju un vispār vēlos dzīvot. tas gan ir nomācoši.
nu, tas man tā ir. kā tas ir tev?