daru to, kas man sagādā prieku, kad vien varu. pārējās lietas daudz maz paciešu, kā darbu un mācības, bet interese nav patiesa. kad sekoju savam ceļam, tas mani dara laimīgu. bet tad man ir tāda kā vainas sajūta, ka es jūtos labi, bet apkārtējie nē. es īsti nejūtu ka es palīdzētu. drīzāk jau tā sajūta ir tāda ka citi raugās uz mani ar tādu kā skaudību, jo viņi paši nejūtas laimīgi. reizēm tas manī izsauc žēluma sajūtu, jo šķiet ka es varu palīdzēt. bet varbūt tas nav gluži pareizais ceļš kam es sekoju.

es neļauju sevi bezjēdzīgi izmantot, jo ja es patiesi palīdzu, vai vienkārši esmu blakus, tad tas man sniedz piepildījuma sajūtu. esmu nostādījis sevi pozīcijā ka man neko pretī nevajag, neko, jo es iegūstu no procesa. un ja es neko neprasu pretī, es nevaru būt zaudētājs. un es jūtos labi ar šādu attieksmi palīdzot. vai tas šim cilvēkam kaut kādā veidā tiešām palīdz, es nezinu un par to galvu nelauzu, jo daru tāpēc, ka jūtu ka tā vajag.

man arī prieks par līdzīgi domājošiem! :)