tā, ko es te gribēju rakstīt? heh :) bļāviens, dodiet man saprast ko es meklēju?
nē, nu es zinu par ko es cepos. es esmu pret darbu. pret tādu darbu, ko strādā naudas dēļ. tajā pat laikā es lieliski apzinos ka pilnīgi bez naudas iztikt ir sarežģīti. un reizēm man patiešām kaut ko ir jānopērk. kaut ko tiešām vajadzīgu, kā apavus, apģērbu, pārtiku utml. tā taču ir tik briesmīga pretruna, un tur vispār nav un būt nevar atrisinājuma. esmu ar mieru strādāt pat bez atlīdzības, tad es jūtos nevis kā strādājis priekš sevis, bet gan palīdzējis kādam. un arī ļāvis kādam noticēt ka eksistē labais šajā pasaulē, ka ne viss te notiek naudas dēļ. ka šeit pilnībā nevalda alkatība un egoisms. ir tik daudz neticīgo man visapkārt, kam nauda nozīmē visu. viņi tik ļoti baidās palikt bez naudas, jo netic ka kāds palīdzēs. bet es ticu labajam. tikai es to nevaru darīt viens, jo tad man apkārt būs tikai alkatīgie un man tiešām nebūs nekā, pat pārtikas nē.
no otras puses, man ir sajūta ka vajag darīt un vajag palīdzēt, bet es sāku ar sevi, darot to kas man rada prieku. tas ir egoistiski. man jātiek vaļā no vēlmes dzīties pēc kaut kā priekš sevis. bet es nevaru, jo mani aicina ceļš. tas ir tik spēcīgs un varens aicinājums ka man būtu sāpīgi no tā atteikties. es it kā intuitīvi jūtu ka man jāiet tas ceļš, bet negribu būt egoists. gribu redzēt prieku cilvēka sejās par to ka esmu darījis ko labu viņiem.