redz kā..
ik dienu izjūtu vēlmi atrasties tuvāk dabai. laikam tāpēc, ka tur nav nekā mākslīga. tas ir kā instinkts, tik spēcīgs, ka es knapi spēju pretoties. tas man liek mainīties ar katru dienu, un es zinu ka galu galā tas mani pieveiks. bet tomēr, šeit nevajadzētu lietot vārdu pieveiks. tas patiesībā mani atbrīvos no visa liekā. un man nekas nav jādara un jāpūlās. tas instinkts pats darbojās, pats kārto un iekārto lietas. manam prātam pār to ir visai maza kontrole, tāpēc ka pats esmu atdevis kontroles pogas savai patiesajai būtībai, patiesajam es. Prāts visā šajā procesā ir traucēklis, jo liek visādus šķēršļus. Viņš saka - paskaties, redzi, neviens tā nedara, tas nav pareizi, tev jāiet pelnīt naudu, jālīdzinās visiem citiem, un jāgrib kaut ko nopirkt. Kā tas ir tev neko nevajag? Tas taču nav "normāli". Šitā taču tu gremdē visu ekonomisko sistēmu.
Bet, godīgi sakot, man šķiet viņš stūrē galīgās auzās un grib vilkt mani uz lamatu pusi.

Nē nu forši, uzraksti, izlasi, un pats arī atbildi esi sev sniedzis tekstā.. :) kaut kā uzskatāmāk varbūt ir tajā teksta formā.