- OG kognitīvais defekts
- 2021.08.16, 11:20
- Ticība "dievam" ir kognitīvais defekts kas sabiedrībā ir tik izplatīts ka ir praktiski neredzams, neapzināts. Bet ja tā nopietni paskatās: kāpēc sabiedrība pacieš, un pat ir ierakstījusi konstitūcijā(s) ka ikviens ir brīvs un tiesīgs ticēt kaut kādām nepatiesībām.
No ticēšanas vienai nepatiesībai ("dievs", Jahve, Buda, Allahs vai Brahma, vai Sātans un Ktulhu) līdz pilntiesīgai ticēšanai citām nepatiesībām ir viens mazs solis. Un nākamais solis ir pieprasīt pilnas tiesības ticēt muļķībām: gluži atzīt pilnīgi greizo un nepareizo doktrīnu, ka demokrātijā esot nepieciešams princips "my ignorance is just as good as your knowledge" ("mans stulbums un nevēlēšanās zināt ir tik pat cienījama kā tava gudrība un zināšanas").
Sekas ir rūgtākas nekā gaidīts. Pieņemot pantu par reliģiskās pārliecības brīvību sabiedrība cerēja ka katrs savu ticēšanu paturēs pie sevis. Redzam, ka aplamību sludināšana pieņem bīstamus apmērus, un arī pašas aplamības - arvien bīstamākas.
Būtu vēlams papētīt, kas īsti ir tas, kāpēc cilvēkam var iestāstīt jebko. Vai jebkuram var? Vai arī ir cilvēki kam iracionālā vēlme ticēt ir augstāka nekā vidusmērs. Kad nacisti atklāja propagandas pamatprincipu - cilvēkiem var iestāstīt jebko, ja tikai ņem un atkārto vienu un to pašu, visdrīzāk viņi to ekstrapolēja no reliģijas un bībeles panākumiem.
Antivaks, 5G teorijas, čemtreili un "vīrusa nav" idejas ir tikai ziediņi, ja salīdzina ar reliģijas nezāli. Cilvēks tic. - 15 rakstair doma
- 16.8.21 16:12 #
-
Bet kur tad citur viņas dēsies?
Ir diezgan acīmredzams (ņemot vērā, ka reliģija ir praktiski lielā slāni sastopama kopš zināma laika gandrīz visur gandrīz visā cilvēces vēsturē), ka tā ir kaut kādā veidā daļa no aptuveni tā, ko varētu nosaukt convergent evolution (aptuveni, jo sugas ietvaros, nevis starpsugu). Citiem vārdiem sakot, kaut kas, kas ir izveidojies vajadzības rezultātā. Un, consequentially, droši vien vajadzīgs kopējai psihiskajai funkcionēšanai.
Sociālie mēdiji labi uzrāda, ka ticība veselajam saprātam un zinātnei arī nospiedošā vairākuma ir ticība (kas ir savā ziņā paradoksāli).
Citiem vārdiem sakot, ticības "muskulis" vai "orgāns" cilvēkiem ir kaut kādā veidā nepieciešams (un ir pat diezgan labas aizdomas, kur tieši), un mūsu visu spēja ir tikai mēģināt kultūras ceļā ietekmēt, ko tieši tas sašņaucās. - Atbildēt
- 17.8.21 22:36 #
-
Varbūt esmu naivs, bet kāpēc ir slikti ticība veselajam saprātam un zinātnei? I'm all for that, sublimējam to visu tur, mācām jau bērniem identificēt pretstatus, blēņas, viltus spriedumus, argumentācijas kļūdas. Aleluja, vislabākā no visām ticībām, jo nemelo. Jā, tajā ir daudz mazāk atbilžu nekā pasaciņās, varbūt tur ir sāls, bet arī to es gribu ticēt (ha), ka var jau no bērna kājas labot.
- Atbildēt
- 18.8.21 20:35 #
-
tāpēc, ka ticība, atšķirībā no zinātnes, ir nekritiska kaut kāda X pieņemšana par pamatu, kuru mēs principiāli neapšaubām un nemaz nemēģinam apgāzt.
ja mēs piemērojam ticību zinātnei tai pašā izpratnē, kā tad, kad mēs runājam par reliģiju, tad tas sanāk oksimorons.
savukārt, ja mēs runājam par ticību veselajam saprātam (kurš, starp citu, gana bieži izrādās kļūdains) un zinātnei kā par paļaušanos uz tiem (ar domu, ka mēs pa lielam uzticamies tiem rezultātiem, ko mums sniedz z. un v.s.), tad tā ir jau cita šī vārda nozīme.
un, vismaz manuprāt, šai citai nozīmei nav adekvāti lietot to pašu vārdu -- tieši tāpēc, lai nesanāk putrošanās ar ticību reliģiskajā izpratnē. - Atbildēt