[...] baznīcas pagrabā [...] bija ēdnīciņa, kur tika baroti [...] arī visādi paklīduši bomzīši, nabagi izsalkušie. nāca tur tādi regulārie. un bija starp viņiem viens tāds plukatains jauneklis andrejs. laikam viņam bija kaut kas ar pūsli, jo viņš vienmēr smirdēja pēc mīzaliem. reiz sagadījās, ka sēdējām tajā ēdnīciņā, es, saimniece, vēl kādas trīs sieviņas. stingrām, bet labsirdīgām sejām, lakatiņos, katra pie savas zupas bļodiņas. un tad ienāca tas andrejs. apsēdināja viņu, ielēja bļodiņu, sēžam visi ēdam, bet telpā tāda smaka, ka cērt degunā kā etiķis, nekad vēl nebiju jutis tik nelabu smirdoņu. puisis laikam bija samīzis visu mēneša normu, mīziens uz mīziena sastāvējies. un neko, sēžām un tik ēdam visi pie viena galda. arī tā vecā tante, kurai slimā mazmeitiņa. neviens pat aci nemirkšķināja, ne zilbi neizdvesa, ne reizi neiešņukājās. neuzdrošinājās aizrādīt vai nosodīt, katram taču jādomā par savien grēkiem un sevi jānoliek pēdējā vietā. kas paēda, piecēlās, pateicās, pārkrustījās uz ikonu un gāja savās gaitās. man bija grūti izturēt to smaku, tā ka līdz vēmienam, ģībienam, bet kaut kāds fanātisks ideālisms arī radās caur visu to nelabumu. nepazemot, neaizrādīt, paciesties, jo tāds smirdošs andrejs gluži kā dievs, kas ienācis istabā. un lepnums par mums visiem man bija. un ar vienu acs kaktiņu skatījos uz to tanti un stiprinājos. izturēt, saglabāt cilvēcisku seju, būt kristietim.

kakjis

un kā tad ir ar to, ka brīvība ir tik tālu, cik tas neierobežo cita brīvību? Higiēna, pieklājība un dažas citas civilizācijas normas tomēr nav gluži lietas, par kurām ir jāfilosofē, ka redz, viņam r tiesības smirdēt, bet man ir tiesības elpot tīru gaisu - kuram taisnība? Tāpēc, ja reiz esam civilizēti, tad smirdīgais andrejs ar savu brīvību smirdēt ir triecams...

watt

jā, tās liberālisma otrais solis, "kamēr man netraucē". lai pūst dzīvs, "kamēr man netraucē". izdzīt ārā, prom no acīm - lai netraucē, lai tik sprāgst nost.

un ja tu būsi tādā situācijā, tev arī neviens nepalīdzēs.

kakjis

nu no tava piemēra nav 100% skaidrības vai palīdzība ir vai nav vajadzīga...


labi, bet ko tu saki par atlasi? Zvēriņu pasaulē viss skaidrs, bet cilvēku pasaulē jau vairākas paaudzes attīstītajās valstīs glābj visu, kuri zvēriņu pasaulē diemžēl aizietu...
pajautāju tāpēc, ka ikdienā esmu laukos, redzu kāda ir palikusi tauta, jo vairojas pusdebīlie un tml. Bērniņi dzimst slimi - gan garīgi, gan fiziski. Vairošanās instinkts ir visspēcīgākais.

Humānāk ir visiem cilvēkiem ļaut izdzīvot un neliegt vairošanās priekus, vai humānāk ir kaut kas cits tomēr.

barvins

Nezinu, kā ir humānāk, bet no sugas izdzīvošanas viedokļa - jo lielāka gēnu dažādība, jo labāk. (ķipa, kad parādās kārtējā nāvējošā slimība vai klimata izmaiņa vai asteroīds nokrīt, tad ir lielāka varbūtība, ka sugā būs sagadījušies īpatņi ar tādiem gēniem, kas ļauj izdzīvot jaunajos apstākļos)

kaitnieks

Ja Andreju no visurienes dzīs prom, tad arī viņš beidzot domās un risinās šo problēmu. Nevis piespiedu ārstēšana, kur piespiedēji būs sliktie subjektīvu vai pat objektīvu iemeslu dēļ (piemēram, Andrejam izjuks paredzētais biznesa darījums :D dēļ atrašanās stacionārā), bet gan paša lēmums un apņemšanās, kas dos daudz labāku efektu.