[...] baznīcas pagrabā [...] bija ēdnīciņa, kur tika baroti [...] arī visādi paklīduši bomzīši, nabagi izsalkušie. nāca tur tādi regulārie. un bija starp viņiem viens tāds plukatains jauneklis andrejs. laikam viņam bija kaut kas ar pūsli, jo viņš vienmēr smirdēja pēc mīzaliem. reiz sagadījās, ka sēdējām tajā ēdnīciņā, es, saimniece, vēl kādas trīs sieviņas. stingrām, bet labsirdīgām sejām, lakatiņos, katra pie savas zupas bļodiņas. un tad ienāca tas andrejs. apsēdināja viņu, ielēja bļodiņu, sēžam visi ēdam, bet telpā tāda smaka, ka cērt degunā kā etiķis, nekad vēl nebiju jutis tik nelabu smirdoņu. puisis laikam bija samīzis visu mēneša normu, mīziens uz mīziena sastāvējies. un neko, sēžām un tik ēdam visi pie viena galda. arī tā vecā tante, kurai slimā mazmeitiņa. neviens pat aci nemirkšķināja, ne zilbi neizdvesa, ne reizi neiešņukājās. neuzdrošinājās aizrādīt vai nosodīt, katram taču jādomā par savien grēkiem un sevi jānoliek pēdējā vietā. kas paēda, piecēlās, pateicās, pārkrustījās uz ikonu un gāja savās gaitās. man bija grūti izturēt to smaku, tā ka līdz vēmienam, ģībienam, bet kaut kāds fanātisks ideālisms arī radās caur visu to nelabumu. nepazemot, neaizrādīt, paciesties, jo tāds smirdošs andrejs gluži kā dievs, kas ienācis istabā. un lepnums par mums visiem man bija. un ar vienu acs kaktiņu skatījos uz to tanti un stiprinājos. izturēt, saglabāt cilvēcisku seju, būt kristietim.

barvins

Nezinu, kā ir humānāk, bet no sugas izdzīvošanas viedokļa - jo lielāka gēnu dažādība, jo labāk. (ķipa, kad parādās kārtējā nāvējošā slimība vai klimata izmaiņa vai asteroīds nokrīt, tad ir lielāka varbūtība, ka sugā būs sagadījušies īpatņi ar tādiem gēniem, kas ļauj izdzīvot jaunajos apstākļos)