- cinisma relativitātes princips, tiesības runāt tikai ja neesi diskreditēts
- 2009.10.27, 16:47
- "Būtu labāk paklusējis." "Savā acī baļķi neredz." "Drīkst runāt, tikai kas pats bez grēka." "Šitais jau sasmērējies [...], ko viņu klausīties."
Tātad, vēstījums tiek vērtēts nesaraujamā saistībā ar autoru. Vērtē autora "morālās tiesības" runāt par tēmu. Var teikt, autora personība tiek vērtēta vispirms, un raksts tikai pēc tam; un dažreiz – pats vēstījums tiek ignorēts vispār, tāpēc ka autoru jau paspēj diskreditēt pirms sākt lasīt.
Kas mūsdienās ir nevainojama reputācija? Tas, ka par tevi neviens neko sliktu nezina, vai nevar pateikt. Ja sākt rakt, sūdi atradīsies katram – bet liekulīgā sabiedrība pieprasa nesasniedzamu "neaptraipītu reputāciju" pirms tevis izteiktie vārdi varētu tikt vērtēti pēc būtības, nevis pēc deguna. (Un padomāsim, kāda būs saruna tuvā nākotnē, kad katra jaunā politiķa vai žurnālista komentāram varētu piemeklēt un publicēt bildītes no "Draugiem" galerijām, kur viņš redzams piedzēries un divdomīgās situācijās.)
Tu apjaut, ka kritēriji diskreditēšanai arī ir visai plaši – viens ir gejs, cits žīds, vēl kāds ir sorozīts, viens ir zadzis, otrs ņēmis kukuļus, trešais rupji lamājies, vai lasījis ne tādas avīzes: atradīsies priekš katra no mums. Un beigās, mēs visi esam viens otram aizbāzuši muti – diskusija nevar notikt, un lai uzvar tie, kam ir izdevīgi, lai visi klusē.
***
Dodu risinājumu: informāciju ir jāvērtē objektīvi – nesaistot to ar cilvēku, kas to ir sagatavojis vai pasniedzis. Par informācijas kvalitāti var spriest arī bez autora grēku pētīšanas. Jo informācija ir neatkarīga vienība – tā ir patiesa vai melīga arī pati par sevi, bez saistības ar autoru.
Autora motivāciju var izskatīt, lai vieglāk rastu pavedienus uz to, kā izvērtēt sniegto informāciju, bet tas ir tikai sākums, nevis beigas un āmen: ir jāvērtē nevis personība, bet pasniegtie fakti un stāstījums pats par sevi.
***
Man ir noriebies, ka šajā valstī neviens nevar pavērt muti, lai viņu no panckām neizdirstu ārā, par kautkādiem iedomātiem vai reāliem grēkiem – pilnīgi ignorējot tekstu, vēstījumu. Un ja vēstījumu ignorē, priekš kam tad rakstīt, celt kautko gaismā?
Tā saruna noplok. Un uzvar tie, kam vajadzīga mēma, tupa aitu tauta.
***
"Kas guļ, tas negrēko.", un tādējādi ar nevainojamu reputāciju var lepoties tikai tie, kas neko nav darījuši. Tātad, runāt drīkst tikai tie, kas neko nejēdz – pēc definīcijas?
Un runāt drīkst tikai tie, kas ir droši, ka par viņu (vai ģimeni) neko nomelnojošu neatradīs.
Nē – autors, tas ir tikai sekundāri. Informāciju ir jāuztver objektīvi, un jāvērtē pašu par sevi kā tādu.
***
Nobeigumā, šī ir replika Ivetai Kažokai par "relatīvā cinisma" būtību: kāpēc iebilst Mūrniecei nav tiesību Stendzeniekam, bet piemēram, būtu tiesības Lato Lapsam, vai man. Un arī tad, ja es būtu kautkādā noteiktā veidā vēlējis (vai nebūtu piedalījies vēlēšanās), arī tad man vajadzētu paklusēt.
Vai arī, ka izteikumi no Stendzenieka mutes ir ciniski, bet no "watt" mutes tie nebūtu ciniski, bet būtu patiesi.
Nē. Izteikumi ir patiesi(nepatiesi) vai ciniski(labticīgi) paši par sevi, jo ir jāizvērtē fakti, ārpus konteksta, no kā mutes tie ir atskanējuši.
Un katram - kaut Stendžam, kaut Šleseram – ir tiesības konstatēt ka Linda "Šucmaniete" Mūrniece savā maziskajā policista prātiņā absolūti pārprot ministra uzdevumu valsts pārvaldē.
(Skaidroju: ministrs, tāpat kā deputāts, ir no tautas iecelts pārstāvis, kam ir jāstājas pretī valsts aparātam (birokrātiem un ierēdņiem + valsts sekretāram), un jācenšas ierobežot aparāta dabiskā kustība policejiskas valsts virzienā, un ir jācenšas pagriezt viņus brīvības virzienā, lai pieņemtie likumi arvien vairāk ierobežotu tieši policijas patvaļu, un dotu tautai vairāk brīvību! Bet... policija tagad ir iebīdījusi savu pārstāvi ministra krēslā, tautai atliek uzticēties tikai tiesu varai, ka neļaus pieņemt likumus pret Satversmi...) - 49 rakstair doma
autortiesība
pīkstulis
ateja birkas
ienākt iedirst
