- 2009.03.20, 11:08
- Būtu jauki, ja AKKA/LAA un citas "autortiesību pārstāvju" aģentūras saprastu, ka viss ir izmainījies, un viņu esošais biznesa modelis ir beigts un pagalam - ka ir laiks pieņemt jaunos apstākļus, un rīkoties tiem atbilstoši, nevis lauzties pret realitāti.
1) CD mūziku neviens vairs nepirks. Varbūt pirks tik pat daudz kā vinila plates tagad. Kā formāts priekš masu aprites CD ir novecojis un pagalam. Cilvēki vai nu pirks mp3, vai lejupielādēs mūziku par brīvu - un pirks, varbūt, tikai pārnēsājamos atskaņotājus. Tas ir fakts, un jāpieņem par aksiomu, vecos untumus jāaizmirst, un domāt jāturpina tikai no šī jaunā skatupunkta.
2) Realizējot savas vēlmes policejiski izspiest naudu, autoru vārdā, Autortiesību aģentūra tikai grauj autortiesību koncepcijas leģitimitāti. Ir jāatceras: autortiesības vispirms ir brīvprātīgi pieņemta koncepcija un var pastāvēt tikai kā savstarpēji izdevīga vienošanās. Tiesības uz autoratlīdzību nav reāli pastāvošas neatņemas cilvēka tiesības. Ja publikai (mums) šī vienošanās kļūst neizdevīga kādu jaunu apstākļu dēļ - autortiesību aģentūrai ir nepārprotami jāiekaļ, ka viņu pastāvēšanas pamats tiks sagrauts. Ja aģentūras misija vairs nekalpo iedzīvotāju interesēm - un reāli traucē attīstībai un progresam.
3) Ir viens dzīvotspējīgs modelis: saņemt peļņas procentu no pelnošiem uzņēmumiem - veikaliem, restorāniem (krogiem), klubiem. Mūziķi un multimākslinieki piedāvā savu mūziku, rada atmosfēru kurā cilvēki izklaidējas, uzņēmēji pretī saņem naudiņu, un pieticīgu, bet godīgu procentiņu maksā autoriem.
Tā varētu būt. Un visas pretenzijas pret kautkādiem "autortiesību pārkāpumiem" tiek noņemtas - klubs spēlē kādu mūziku grib, cik vien grib - KAKA/LALA saņem nedaudz naudas un atpišas. Pēc tam atliek tikai pastrīdēties cik liela/maza atlīdzība ir godīga, izdevīga gan apmeklētājiem (kas nodrošina peļņu uzņēmumam), gan arī autoriem.
4) Šībrīža piedāvātie tarifi (vismaz tie, kas blogeriem tika piedāvāti) ir absurdi. Vienkārši absurdi no ekonomiskā viedokļa. Piedāvāt blogam, kas neko nepelna, izvietot līdz 100 dziesmām un maksāt no peļņas 5.5% bet ne mazāk par Ls 10 mēnesī - tas ir, lai varētu maksāt procentu, blogam jābūt vismaz Ls 190 peļņai mēnesī (Ls 190 * 0.055 = atlīdzība Ls 10,45 mēnesī)... kur jūs tādus blogus esat Latvijā redzējuši, kas gadā Ls 2300 pelna?
Un ka peļņa pieaug lineāri? Izvieto 200 dziesmas blogā - tava peļņa izaug Ls 4600 gadā, izvieto 300 dziesmas, tava peļņa maģiski jau Ls 7000 ? Kādus tādus pakalpojumus blogs varētu nodrošināt, ka viņam peļņa un apmeklējums tik astronomiski augs? Kādam jābūt tirgum!
Cik es varu teikt, blogeris maksā ISP par lapas uzturēšanu, maksā NIC par sava domēna uzturēšanu, un vispār no finansiālā viedokļa, strādā tikai ar zaudējumiem! Tas ir vaļasprieks, nevis ienākumus nesoša nodarbe.
Ar galvu vajag domāt - veicot domu eksperimentu sevi nolikt blogera vietā vispirms, nevis nervozi klabināt spalvainām, lipīgām, naudaskārē trīcošām rokām no gaisa pagrābtus tarifus... un iedomāties ka nu tik būs, uzsūtīs Ekonomikas policiju, konfiscēs blogeriem datorus, un naudas straumes gāzīsies. - 20 rakstair doma
- 20.3.09 12:06 #
-
[Error: Irreparable invalid markup ('<ziedot [...] naudiņu>') in entry. Owner must fix manually. Raw contents below.]
vajag no otra gala - autori un izpildītāji savos webos publicē kontu numurus - nē, pareizāk ir ielikt 3 pogas ar <ziedot 1/5/10 naudiņu> un tas būtu pārskatāmāk, nekā kautkādi aģentūru blēži kuri var iet plēst kokiem mizu. Tikai autoriem tas ir jāizmēģina, jāredz pozitīvs, hassle-free rezultāts un jāpasūta autortiesību uzraugi uz poda.
vienīgais, ko vēl var darīt - pēc ķīnas parauga padarīt internetu par dozētu un kontrolētu produktu. Blogus pielīdzināt dienesta ieročiem. Šoreiz tehnoloģija (precīzāk - vēlme pelnīt ar šo tehnologiju) nospēlēja par labu pūlim, nevis varas turētājiem. - Atbildēt
