Nu jā, tātad vakar tika nolemts visiem satikties ap deviņiem un iet uz open-air koncertu un ballēties tur līdz rītam. Aizbraucām uz Tarnowskie Gory, satikām Ozanu un pārējos, kā izrādās koncerts nav ārā, bet gan klubā 22, kurš pie tam ir vēl jāatrod. Pēc nelielas klaiņošanas, klubs tiek atrasts, mēs ieejam iekšā, nostājamies durvīs un tur spēlē grupa un galdi ir izkārtoti U formā, vienā stūrī galds ar ēdienu, telpā apmēram 30 cilvēki un rodas iespaids ka viņi visi viens otru pazīst, vārdsakot aizdomīgi izskatās pēc slēgtas ballītes. Mazliet pat atsita kaut kādas apaļas jubilejas svinēšanu, vai lētu kāzu mielastu. Ilgi nevilcinoties soļojam tik iekšā, apsēžamies pašā centrā, dziedam līdzi dziesmām un izturamies kā savējie. Grupa spēlē visādu roka klasikas coverus/ country un tik faking labi!!!!!! Uz kādu stundu pārņema mazliet tāda šizo noskaņa, jo sākam runāt ar Asieru, ka esam atnākuši uz kaut kādu pilnīgi ranodm ballīti, kur spēlē dīvaina grupa (sastāvā - tie šeikeri vai kā viņus tur sauc - entuziastisks, vecs indiāņu paskata čalis baltās drēbēs, solists - ļoti amerikāniska izskata skapis, bass - čirkains, mazs vīrietis (ap 50), liekas ka izkāpis no lēta 90's seriāla, bungas - čalis bez krekla un ļoti spalvainām krūtīm, sintezators - ārtsī jauns puika ar sajauktiem čirkainiem matiem, nevar īsti pateikt vai viņš ir pat pilngadīgs, ģitāra nr 1 - ļoti jauns saldais puika, ģitāra nr 2 - mans personīgais tā vakara favorīts, nekādas īpašas fiziskas iezīmes, bet nu tās wild, pilnīgi nesaprotamās kustības un emocijas spēlējot, vienkārši amazing), nu jā un tad turpinot par to šizo noskaņu, uz vienas sienas tiek radīts filma treileris, kuru arī pēc pāris dziesmām varam noskatīties pilnībā, plus vēl divas vietas tālāk sēž milzīga un ļoti piedzērusies amerikāniete, kas man miedz ar aci un saka WTF visu laiku. Nu jā, pēc kada laika, parunājoties ar Ozanu un cilvēkiem tur saprotam, ka tas ir 20 gadu jubilejas pasākums kaut kādai valodu skolai. (20 year young and rocking hard! - tā ir viņu devīze, kā es tagad varu izlasīt uz suvenīra ko ieguvu vēlāk vakar gaitā) Solists ir dibinātājs starp citu! Kā jau ne pārāk kautrīgi jauniešī būdami, ātri vien iejutāmies atmosfērā. Nemaz tik ilgi nepagāja, kad Marta jau bija uz skatuves un dziedājā Proud Mary, arī Tea laika gaitā tika pie ģitāras un rāva vaļā gruzīņu melodijas. Diezgan ātri iejukām pūlī. xDDD Visa nakts arī tika pavadīta tur, ļoti daudz dejojot, dziedot līdzi dziesmām, jaucot vodku ar alu, stumjot salātus, gaļas un kūkas. Vakara beigās, kad taisījāmies iet mājās, nez nu kurienes uzrodas tas Ozana draugs (ko viņš satik ierpiekšējā vakarā bārā un kā izrādās viņš arī bija tas, kas Ozanu uzaicināja uz koncertu) un sarunā mums mašīnu ar ko tikt uz centru. Es, Tea un Asiers izkāpjam ārā autoostā, skraidam pa platformām un saprotam, ka autobuss nemaz neaties no turienes. Dodamies uz īsto pieturu un protams ejam pilnīgi nepareizā virzienā, pa ceļam mēģinot sakomponēt melodiju, atdarinot dažādu instrumentu skaņas, bet viss vienmēr izklausījās pēc Seven Nation Army. Dodoties nepareizajā virzienā pa ceļam satiekam to pašu paciku ar mašīnu, kas mūs aizveda līdz centram. Sirsnīgi pateicamies, ka mums tiek norādīts pareizais virziens un tālāk skrienam, lai paspētu laikā.

Tālāk jau viss mierīgi. Izkāpjam Bytom, stundu paguļam Asiera dzīvoklī un pēc tam ar pirmo autobusu uz mīļo Wojkowici. Man vienmēr patīk tas kontrasts autobusos no rīta, mūsu miegaināsesbraucumājāsnohārdkorballēšanās sejas un nopietni cilvēki, kas brauc uz darbu. Un atklāju lielisku recepti, lai pamostoties nejustos kā mēsls, lai kāds arī nebūtu pālis, pirms gulētiešanas ir jāieiet dušā! Works.