Mono izrādes
Mēneša sākumā beidzot apmeklēju Gaļiņas Poļiščukas Teātra Observatoriju. Atsauksmes bija dzirdētas dažādas, dažiem patīk, dažiem nepatīk, daži sajūsmā, bet vē citam riebjas. Lai gan viss teātra un režisores tēls, manās acīs, pamatīgi sabojājās pirmsvēlēšanu laikā. Protams labprāt izmantoju iespēju aiziet uz "Lidojums".

Andra Buļa nospēlētā un norežisētā izrāde neatsāja nekādu dziļo iespaidu. Bet te atkal Bulis man vienmēr liecies ļoti vājš aktieris, un tapēc pārsteidza, ka viņš ir gatavs viens pats nospēlēt visu izrādi. Bet izrādei izrādījās cita vaina-visu izrādi viens pats var nospēlēt tad, ja ir, ko teikt. Gaudulīgā latvieša tēls jau ir nospēlēts, apspēlēts un vairs nav interesanti klausīties par viena cilvēka nedienām un neapmierinātībiu ar dzīvi, īpaši, ja tās nedienas ir ļoti tikai viņam pašam saprotamas- kāds pateicis, ka viņa dzejas krājums nav īsti labs, atradis bērnības rotaļu zaldātiņu izmestu un saplēstu vai sliktas skolas fotogrāfijas.

Vakar atkal gadījies būt citā monoizrādē. Jaunā Rīgas teātra Viļa Daudziņa spēlētajā un Alvja Hermaņa režisētajā izrādē "Vectēvs". Ne tikai Daudziņa spēle pārsteidz ar fantastisku spēju pāriet no tēla tēlā, ievērojot valodas īpatnības un žestus, bet pats stāsts. Šeit ir stāsts, informācija, ko ir vērts stāstīt un dzirdēt. Ko katram vajadzētu dzirdēt.