Mirklis
Atver acis, saproti, ka neko jau nevari nogulēt un guli tālāk. Nekas neliekas tā vērts, lai līstu ārā no gultas(varbūt tāpēc guļu uz grīdas). Dienas liekas nesaistoša, neinteresanta, bez dzīvības, pārāk drūma, pārāk pelēka, bet nakts...Naktī viss atdzīvojas, laternu stabi ieskauj, gaismas apbur, cilvēki atbrīvojas. Tumsā mēs sliktāk redzam, mēs zinam, ka arī citi sliktāk redz, mēs vairs tik ļoti neuztraucamies, ka šis krekliņš man neizskataās ideāli, ka sejas āda nav tik perfekta kā gleznā, ka mati ir izspūruši...mēs vairs nesatraucamies par savu izskatu un varam būt mēs paši. Mēs drīkstam pateikt savas kvēlākās vēlmes, mēs drīkstam paklusēt, ja vēlamies. Mēs drīkstam ieritināties kādam blakus un neaizmigt, tikai klausīties elpā, kas pāršķeļ tumsu...