...
Dzīve brīžam skrien tik ātri, ka pašam jāpazūd. Mēs vairs nesūtam vēstules, bet elektroniskos pastus, viss notiek tik ātri, ka mēs sākam dusmoties, ja uz īsziņu neatbild nekavējoties(tuvākās minūtes laikā). Mašīnas, kas ļauj mums pārvietoties ātrāk kļuvušas tik daudz, ka pašas viena otrai traucē un galu galā mēs vairs nepārvietojamies ātrāk, bet stāvam uz vietas. Mēs esam kļuvuši lietu vergi un galu galā izvēlamies nedarīt neko...

Un tad pēkšņi Es attopos pikojamies lielu māju ielenktā pagalmā un nesatraucos par sniegu aiz apkakles un to, ka neko prātīgu nedaru...Tādai jābūt manai dzīvei-neprātīgam mirklim.