Es izkāpu pieturā Rīgas Starptautiskajā autoostā. Ielas smaržoja pēc pazemojuma un
sviedrainām drēbēm. Sameklēju telefonu un uzrakstīju īsziņu: “Esmu Rīgā. Man nav
atslēgu.” Pēc brīža atnāca atbilde: “Esmu kafejnīcā Baznīcas un Lāčplēša ielu krustā. Varbūt
iekšā nenāc, zvani, kad esi klāt.” Kad pienācu pie durvīm, M jau stāvēja ārā un smēķēja.
Mētelis nosedza apaļu grūtnieces vēderu.
“Kas tas?”
“Kas?”
“Tas!” es rādīju uz vēderu.
“L ir stāvoklī. Drīz dzemdēs. Mums grūtnieču ballīte. Visām vēderi.”
M pasniedza man atslēgu saišķi.
“Drīkstu pataustīt?”
“Tas nav īsts.”
“Varbūt.”
“Varbūt kas?”