šis rudens ir pienācis. un tas ir visur. gaisā, nosalušos pirkstos, karstas elpas garaiņos, koku lapās, aukstos sēdekļos autobusos. tas ir visur. un vairs neizbēgt. to vienu svētdienu skrēju pa mežu un ,elpojot to aukstumu plaušās, likās, ka tur arī nokritīšu un palikšu - egļu stigas mitrajās sūnās, aizelsusies, no aukstuma tirpstošiem locekļiem. bet endorfīns iesit galvā un ķermenis apspiež prātu. un nav jādomā. ir tikai jāskrien.