pēdējā laikā parādās nepārvarama vēlme pēc šokolādes pašos nepiemērotākajos brīžos.
piemēram, uz polijas/lietuvas robežas trijos naktī. un nevienam nav.

šoreiz es neklausīju veselajam saprātam un ,braucot uz jūrmalu, nopirku lielu, elegantu šokolādi, kura pamanījās izkust saulē. nē, nevis saulē, bet manā somā
un tad nu es ņēmos (saprātīgi) laizīt izkusušo šokolādi no mapes, grāmatām, atslēgām,etc. apstājos pie nagu vīles, jo nu tomēr


citādi es varu dziedāt pīrādziņu dziesmas, jo pašlaik esmu apbrūnējis, glīts pīrādziņš dzīves krustcelēs