mēedžik
zeltītā bmw braucām lūkoties Zilo Kalnu.
pilnīgā tumsā, redzēt neko nevar, ar baltiem ķērpjiem noauguši koki, migla un pašā kalna galā milzīgs, Padomju Savienības uzstādīts, betona falls ar riņķveida bedrēm apkārt.
stāvējām uz kalna centra, smēlāmies enerģiju un dziedējām galvassāpes. un palīdzēja,

bet,ziniet,

limbaži nav tas pats, kas rīga
tūja nav tas pats, kas rīga
toties brīžam bija sajūta, ka beigās nonāksim tallinā
(bet ko gan es varēju iebilst, ja mašīnā bija četri vīrieši, kuri visu zina labāk - gan kur jābrauc, gan kā jāgriežas, gan kas un kā vispār notiek dzīvē. es tikai braucu un smaidīju par zeltīto skaistuli)



un vēl jūrā auksts ūdens.
un vēl man nevajadzētu smēķēt