Nākot septembrim es jūtos satraukti un priecīgi, lai gan no otras puses vakar, kad ar vecākiem braucu no jūrmalas mašīnā gribējās raudāt, ka vasara beidzas.
Skolu esmu beigusi pirms vairākiem gadiem, taču 1. septembris man joprojām ir tāds kā atskaites punkts - brīžiem pa vairāk kā 1. janvāris.
Šīs bija tik jaukas brīvdienas, nespēju noticēt, ka pēdējās šajā vasarā. Es zinu, ka siltums vēl būs utt, taču man tas liekas skumīgs fakts, ka stārķi jau ir aizlidojuši.

No rīta atbraucu uz darbu un uzzināju, ka jāiet uz šokolādes grupas inovāciju sapulci. Es atcerējos, cik ļoti man reizi gribējās būt te un nevarēju nepasmaidīt. Vispār jau viss ir forši :))