Es sen neko nebiju rakstījusi, laikam jau tāpēc, ka dvēselē tāds tukšums. Tas laikam uz vecumu. Tukšums dvēselē, bet ne galvā. Noteikti ne.
Man nākamnedēļ ir dzimšanas diena un es to it kā esmu aizmirsusi. Es lieliski zinu, kurā datumā, taču negribu to pieņemt. Es nespēju pieņemt, ka man būs jau 25 gadi. Tas nav iespējams.
Agrāk mans gads bija sadalīts pa posmiem. Viens no tiek bija mēnesis pirms dzimšanas dienas, kad manā dzīvē notika visādas sliktas lietas. Cik nu sliktas. Pēc tam bija dzimšanas diena un sākās "mans mēnesis" - man visur veicās, lai ko es daru - jūtos lieliski. Šogad es par to aizmirsu un nekas arī nenotika. Vismaz man tā liekas.
Ikdienas notikumi liekas tik pelēki un nekādi, lai gan nekas jau nav mainījies, es vienkārši palieku vienaldzīga.
Es atceros, ka 22. dzimšanas diena man nepatika. Nebija īstā sajūta, nepatika svinības, nekas nebija kā vajag. Un tajā gadā es pamatīgi mainīju savu dzīvi.

es nezinu kā nobeigt šo ierakstu, nezinu, ko lai saka.