Esmu nolēmusi par visu uztraukties mazāk. Tad nu redzēs kā sanāks.
Lieki piebilst, ka šodiena bija gandrīz ideāla, varētu pat teikt, bez "gandrīz".
Uztaisīju manikīru.
Sakārtoju istabu un pie reizes arī domas. Paldies Dievam, ka viss bija tik nekār'tigs, ka laika visu apdomāt pietika. Tas ir tas pats, kas ceļš no skolas.
No rītiem es varbūt pukstu, ka tālu jāiet, bet pēcpudienā tā pusstunda ir tieši laikā, jo domas par skolu pāriet tikai pēc kādām 20 min pēc stundu beigšānās. Esmu laimīga, ka pēdējies soļi līdz mājām tiek aizvadīti domājot par jaut ko patīkamu un ienākot mājās galvā neskan "apziņas plūsma", "skudrsābes etilesteris", "miksotrofi organsimi" un visi pārējies sūdi

svētdienās allaž viena un tā pati sajūta, ka brīvdienas ir bijušas par īsu