es universitātē jūtos kā lēkājot jūriņā pa viļņiem - augšā, lejā, augšā, lejā. nejau burtiskā nozīmē, protams. mans garastāvoklis svārstās nenormāli. vienā mirklī es jūtos nenormāli bēdīgi un bezcerīgi, bet nākamajā man liekas, ka dzīve ir skaista un esmu laimīga.
man pilnībā riebjas mana filosofijas pasniedzēja, bet viņa mani vienmēr iedvesmo. nolēmu ieiet grāmatnīcā un nopirkt kādu filosofijas grāmatu, jo man tas patiesībā liekas diezgan interesanti. nonācu pie plaukta ar grāmatām, kuras visas varētu pabāzt zem tēmas "kā pareizi dzīvot", kas ir pilnībā pretējs tam, kam pakaļ es nācu. nolēmu, ka vēl labāk, jo man pēdējā laikā gribējās izlasīt kaut ko uzmundrinošu un pozitīvi domāt veicinošu. stāvēju es baigi ilgi un ilgi domāju, līdz izdomāju, ka man nevajag nevienu, kas man teiktu kā ir pareizi dzīvot. es pati to jau pirms vairākiem gadiem esmu atklājusi un beigās paņēmu grāmatu par Grieķiju.

žēl, ka nebija grāmata ar nosaukumu "kā pārvarēt savu milzīgo sliņkumu" vai arī "saņemies un beidzot sāc mācīties"