pēc tiem x gadiem, kad pametu nodarbošanos ar mākslas vingrošanu esmu kļuvusi par koka cilvēku. Protams, ka starpā bija visādas dejošanas, aerobikas, pēc iespējas vairāk mēģināju kaut ko darīt, bet tā slodze vairs nekad nebija tik liela. Un tagad man ir tik ļoti žēl, ka emsu to visu palaidusi vējā. Es zinu, ka varu pacelt to kāju un noturēt, bet man vairs nav spēka cīnīties ar tām sāpēm, es bērnībā esmu tik ļoti atēdusies to visu, ka man pilnībā sažņaudzas sirds no domas, ka tas viss būs jādara atkal. Bet nu ja jau esmu sākusi, tad būs tas jāizdara. Es pārvarēšu sevi