suņa diena
šodien bija pavisam neparasta diena, lai gan ieskākās viņa kā parsti - pamodos viena, jo vecāki ir vasarnīcā sagaidīju viņus un tētis pat bija ar mieru aizvest mani uz Ozo, ar ko arī neparastā diena sākās. es atradu suni, lai gan pareizāk būtu teikt, ka suns atrada mani. Apmēram 20 metru no J majām ir milzīga peļķe, mans tēti piebremzēja un tajā mirklī no nekurienes izskrēja maziņš kucēns. tik mazu suni es savā mūžā neesmu redzējusi, tāpēc vinš mani tik ļoti iežēlināja un tētim bija bail tik mazam uzbraukt virsū, jo suns nebaidījās no mašīnas, jo vienkārši nesaprata, kas tas ir. es izkāpu, lai pavāktu viņu malā un cerībā, ka sunītis te nev viens pats, jo kurš gan ādu dārgumu vienu kaut kur laidīs. Suņukam bija ļoooti bail no manis un viņš muka prom un slēpās zem tēta mašīna, tad nu kadas 5 min mēs tā čakarējāmies līdz beidzot noķēru mazo ruksi. aiznesu viņu zālītē, noguldīju un sāku mierīgi glaudīt, lai viņš atkal neskrien uz ceļa. tētis aizbrauca. suns bija tik nemierīgs. kamēr viņu nesu viņš ar saviem mazajiem zobiņiem centās man iekost un nežēlīgi kauca. garām nāca sieviete ar mazu meitenīti un es uzprasīju vai viņas gadījumā nezin no kurnienes nāk suns. protams, ka viņas nezināja. tad es sapratu, ka vienu es viņu nevaru tā atstāt, pazvanīju Jancim, lai viņš atnāk pretī. maņēmām suņuku, kurš bija pilnībā nmierinājies un bija jau pieradis pie manis. ienesām mājās, jancis ielēja trauciņā pienu. man bija bail, ka viņš nemācēs dzert un būs jādod ar pipeti, bet suņukam šajā jomā veicās labi. viņš padzērās un piespiedās pie virtues skapīšiem, sēdēdams uz aukstās flīžu grīdas, suņuks nenormāli trīcēja. ielikām bļodā dvieli un iesēdinājam suņuku tur. viņš beiedza trīcēt un drīz vien aizmiga.mazais eņģelītis:) nu ko. jāsāk domāt, ko lai dara ar suņuku. sparatu, ka vest uz patversmi ir bezcerīgi, jo ne reizi vien ir dzirdēti gadījumi, kad tur vienkārši atsaka. Jānis domāja, ka suns nāk no viens ozo mājās, kur pilns pagalms ar suņiem un ka suns jānes uz turieni. varētu padomāt, ka kāds viņu ņemtu pretī. zvanīju draugiem, kam tas varētu interesēt un, paldies Dievam, Kristināna piekrita paņemt mazo kucēnu. kucēns jau bija pamodies iznesām viņu ārā, iedevu viņam desu, vinš paskkraidīja nedaudz un jutās daudz drošāk, nekā pirms tam. atvedām uz pilsētu, atnesām pie manis, paceļam visi cilvēki, kas redzēja mazo brīnumu kastē ieveidējās, jo viņš tiešām ir dievīgs. manai mammai nepatīk tādas lietas, taču, kad viņ ieraudzija suņuku. visu laiku grozījās ap viņu, pat kad viņš paēdis čučēja. nolēmām viņu sauk par Valdi, taču nesot pa pilsētu mazais suņus grauza kasti tāpēc izdomājām, ka jāsauc par Ķirmi, jo viņš kā maziņš ķirmis tiešā, visu grauž. tagad suņusks ir pie Krsitiānas un es no sirds ceru, ka viņam viss būs kārtībā, jo viņam nedaudz piepūties vēders ir. Visvairāk mani priecē tas, ka es viņu noteikti vēl redzēšu, jo kika dzīvo man kaimiņos viesturos. nedaudz pietrūkst mazulīša, jo es paspēju viņam jau pieķerties.

manuprāt šis suns tiešām ir lucky, jo labāku likteni viņam es nevaru iedomāties, ja viņš tiešām ir no tās mājas, kur ir milijards suņi, kas dzīvo badā, tad viņš noteikti ir izdzīvotājs, ja jau bija atnacis tādu gabalu un atradis mani. tas viss ebūtu noticis, ja es brauktu ar autobusu. Šeit nu jāatdzīst, ka es no sirds ticu liktenim.