Nesen iedomājos, ka lielumlielā daļa sabiedrības, tai skaitā visa veida tirgotāji, nīp darboņi un cita šušera arī ir darba skudras. Liela daļa labi situētas, viena daļa ļoti labi situētas, bet tās ir darba skudras. Jo - visu mūžu jakustina ķepiņas, kā zoodārzā kur skudras nes lapu gabaliņus no kastes viena gala uz otru. Un nevar apstāties kā džeks feikajas naikās ielas vidū, lai ierautu klunkšķi no plastmasenes, nevar atļauties pofigā pazust uz mēnesi, jo kas gan bez viņiem, dārgajiem, notiksies. Nu, es nerunāju par to ka daļa darba skudru var uz mēnesi vai pusgadu doties apceļot pasauli - šamajam darba skudrām ir jānodrošina tas, lai deklasētajam elementam jebkurā brīdī veikalā būtu pieejama pudelīte, lai deklasētais elements nakts vidū varētu dzērumā baurot uz māklerīti, kurš ir atspēries pie viņa pa lēto nogrābt vecvectēva zemi, lai deklasētais elements uz poham sēžot pie jaščika varētu atraugādamies sūtīt esemesus ar kautkāda kretīniska konkursa atbildēm. Darba skudrām, skrienot ar lapu gabaliņiem ķepās, ir grūti pamanīt, ka viņas jož pa cilpu un tas visbiežāk ir viss, kas notiek viņu dzīvēs.