| Da pīpl |
Jan. 3rd, 2006|12:55 am |
Itkā jau jūzeris Rakūns taisnību raksta. Probza tikai vienā aspektā — šitentie apšņurkušie, inteliģences neizvagotie ļoļiki, kā tas izskatās mums, grāmatās visādus burtus salasījušamies ofisu murkšķiem — viņi ir nepieciešami. Viņiem ir jāēd. Viņiem ir jāiedzer. Viņiem vienkārši nav tik ļoti nospīdējis, kā tādam Rakūnam; ne ta pašiem galviņas ietilpība pazemināta, ne ta vecāki, kurus neizvēlas. Bet ir, ir, dārgais draugs, mums nepieciešami arī gaļas izcirtēji, santehniķi un ogļrači. Citādi, Rakūn, ne tev jēra gaļas strēmelītes ar papriku, nedz arī kartupeļi, ibo kādam arī tā dura no smiltīm jāizkašņā. Tā ka velti.
Aber tā otra kategorija — tas atsevišķa stāsta vērts. Jo no tiesas, lai nu kādreiz parādās vardarbīgas tieksmes, tad tas ir tieši attiecībā uz tādiem murmuļiem, kam vecāki ij dzīvoklīti nopirkuši, ij studiju laikā savu naudiņu piepogājuši, lai bērniņš netraucēti zinības spētu apgūt. Kas, protams, ir OK un pareizi, BET — tie šmurguļi pēc tam staigā pa pasauli vēdeklī sakārtotiem pirkstiem un jūtas krutāki, ibo viņiem IR, bet tev vei, plebejam, NAV! Tu, savukārt, plebejs, esi pilngadīgs kļūdams sācis savu dzīvi, pie kam no vecākiem saņēmis svētību ij 2 krūzītes, un tas arī viss no materiālām vērtībām. Tu esi mācījies un strādājis, jau no sākumiem īrējis savu dzīvokli, katrs Tēkrekliņš un katra Tējaskrūzīte ir naktsmaiņu darba rezultāts, ibo pa dienu esi akadēmijas solus deldējis. Un tad parādās itentāds perdelis, viss no sevis krasivij takoj, un sāk tev stāstīt par saviem sasniegumiem. No kuriem "savi sasniegumi", lieki minēt, ir investēšana solārijā un manikīrā, ibo sencīši par mitekli ir samaksājuši, grūtā brīdī bērniņu pabalstīs ar lieku tūkstoti. Un lepni nozibinās ar savu VW Bora, aizmirstot piemirst, ka tas ir biroja vāģis. Tā biroja, kurā baķka iekārtoja kā jaunu gurķi, kuru piecieta kā zobusāpes, kamēr iemācījās ar kopētāju apieties.
Vooščem es te par ko; ir cilvēki, kuri nevar. Tādu vai citādu iemeslu dēļ. Pie kam viņi ir ideāli atslēdznieki, santehniķi, sētnieki, da whatever. Un šiem cilvēkiem ir jābūt un nevajag griezt zobus par to, ka viņi ir "iemaldījušies tavā rajonā". Arī viņiem mēdz būt svētki. Tie patiesi iemaldījušies ir tā otrā kategorija; tie visgudrīši, kas ij pirksta nav pakustinājuši, lai tiktu pie tām "pašsaprotamajām lietām", par kurām tavi pirmās kategorijas tautieši vai nu sapņo, vai atļaujas tikai uz svētkiem. |
|