|
[Jul. 20th, 2013|04:51 pm] |
Ar tiem varoņdarbiem ir tā, ka apseglo tu, cilvēks, metāla bērīti, izvēlies kādu neizpētītu maršrutu, par kura galamērķi nospraud Karlšteinas pili, un entuziastiski meties ceļā. Un tad pēc pusotras stundas vīlies sēdi mazā miestiņā vēl 5 km aiz minētā pilskalna, bagātini organismu ar ceptu sieru un Birrelīti, un žēli domā, ka būs vien jāgriež atpakaļ uz Prāgas pusi; tik vien arī bija.
Vismaz zapti uz biksēm uzmetu, arī labi.
Upd. 62 km >, 983 m ^ Ai kājas tik vieglas. |
|
|
Comments: |
tā riteņošana tevi vienreiz nokaus
Piekritīsi, nav sliktākā lieta, kas varētu nokaut.
paga, es nesapratu, biji neuzmanīgs un pašāvi garām tai pilij?
Da nē, es tur tāds minos savā nodabā viss tralalā, un piepeši hobba!, skatos, jau pils, paga, ko, es vēl tikai tikko ieskrējies... 'Ot i rātni ripināju tālāk.
Eu bet distances aug ne? Kļūsti atlētisks.
Esmu pārstājis izjust kaunu no pensionāru pārnesumiem un vidējā ātruma zem 10 km/h augšup, līdz ar ko ir pavērušies plašāki apvāršņi virzieniem :) Bet pēc izjūtām — pie šitā reljefa vaaarbūt 70 vēl no sevis izdabūtu, bet tur arī būtu viss, sarkanās lampiņas.
Ar maziem pārnesumiem un ātrāku mīšanos var daudz ko paveikt vieglāk. Iemācījos no sportistiem.
Īsti nezinu, vai sportistiem var uzticēties. Viņi tak uztver lietas nopietni. | |