vispār jau forši ieiet narvesenā pēc e-talona, kad tur uz displeja mirgo pašas grūtais vēders.
rokos pa somu pāri slingam, nokrāvusies, nosējusies ar to lupatu, bikses slīd nost, bērns vīstoklī bļauj ar cepurīti uz acīm, pati nosvīdusi, E čiepj košļenes, kas viņam acu augstumā. bet plikais vēders ar pasteļa paltraka drisku mirdz.

nē, nu tiešām apbrīnojami. 21:00 abi guļ. es pat nezinu, ko iesākt. neraud arī jau otro dienu.

es esmu krūzīte, gulta un podiņš

es gribu kaut kur iet, tikai - kur? un cik tālu es vispār varu aiziet?

nosēdinājusi E pie planšetes un S šūpulītī (neizvēršišu, cik liels fail bija mūs kārtējais gājiens ar ratiem, bet nekad vairs neiešu ar ratiem), rakstu par Bikibukiem. Esmu tikusi līdz priekšpēdējam. E: "kad tu būsi pabeigusi par Slišāna dzejoli, uzraksti arī par Mr.Potato no Peppa Pig"

vienam bērnam ieslēdzu multeni, otru ieliku šūpulītī pie radio aparāta un dzeru kafiju.

draudzene, kas bija pie manis ciemos, sākusi trenēties armijā. es biju tāda - wow, tev nav par grūtu? (viņa pavisam smalciņa) bet viņa atbildēja - nekas nav grūtāk kā zīdīt pēc pieprasījuma.

guļu starp E un S

(kaķis sāk pļērkt, eju uz virtuvi. protams, ka šķīvis pilns, viņš tikai rūpējas, lai mēs tiktu izmodināti)

kad E visu dienu ir prom nodarbībās, S darbojas kā pulkstenis: paēd, paguļ, pakakā. easy as pie. bet kad E ir mājā, S visu laiku trūkstas augšā no "čukstiem".

12.00 E bija skolas koncerts (viņš bija betmens strazds). mēs abi ar "joku tēti" gājām klausīties, pat S slingā izturēja gandrīz līdz galam. tad es nesu S mājā, E palika ripināt olas (viņš esot raudājis, kad viņējo sasita). 15:00 Reinis viņu pārveda, es biju gan mazo pabarojusi, gan pankūkas sacepusi. 16:00 auklīte atnāca pakaļ vest uz Domskolu. S guļ, es sēžos strādāt. sajūta ka vēl rīts, viss tik raiti un normāli. rīt gan jau būs atkal čau.

"zini, vēderā viņš neraudāja..." (e)

nu jā, es esmu vāja. naktīs, kuru praktiski nav, man liekas, ka es sajukšu prātā vai nomiršu, jo man sāp un nestrādā visādas lietas organismā. kad mazais ēd trešo vai ceturto reizi 5:30, es ļoti ļoti ceru, ka viņš vēl vienreiz aizmigs, bet tad 6:00 nomainām pamperu un viņš smaida, grib drusku padzīvoties, bet tad sāk sāpēt vēderiņš, un tad vēl viens pampers jāmaina, un tad E sāk grozīties, tad E nāk uz manu gultu, mēģinām sagulēt visi, nesanāk, jo E vairs nenāk miegs, un bēbis grib te vienu, te otru krūti. beigās es atmetu gulēšanai ar roku, un ejam visi trīs uz virtuvi mirtuvi. ēst olu, dzert kafiju, strīdēties, klausīties radio klasiku.

nu re, kad gaisma logā nobloķēta un kaķim rīkle aizbāzta, bērni guļ arī vēl 9os. nav sliktu bērnu, ir tikai slikti apstākļi.


Es: es pabaroju 6os kaķi un tas atmaksājas
I: es pabaroju kaķi 3:00 un 8:00

visu dienu viss bija labi, tā ka gribas sevi uzlielīt, bet bail, ka atnāks mājā I, un E atkal pārņems velni, bet S vēders, un būs "vāks".

nevedu šodien E uz "estētikas" skoliņu, kur viss jādara vecajā labajā [lāči biksēs ] estētikā, un ļauju viņam legznot, kā pats grib, un viņš zīmē zilu parku, kur no zilas peļķes izlec zils valis [nevis 5 slidotājus ar cepurēm, kam skolotāja uzvilkusi kontūras].
E šodien ir labs, viņš man palīdz. kādas 40 min pieskatīja brāli, mācīja burtus un dzīves hackus. mazais pretī tikai gugināja un gavilēja. un es varēju tikmēr "krāsoties".

es kaut kā neizjūtu zīdaiņu ciešo satīšanu, lai gan man ir pat tie wrap paladziņi un kokoni sadoti. man liekas, ka rociņām jābūt brīvām, pat ja viņš ar tām skrāpē sev seju.
es viņu mierinu šūpojot. siltā segas stūrītī, 30 grādu leņķī uz salocītas rokas vai kājas, sēžot tādā kā pus-lotosā.
viņš gan arī vairs nav daudz jāmierina, pietiek pabarot vai nomainīt bikses. es šūpoju naktī, piemēram tagad, lai neuzmodina Eiženu, kamēr mieg vai vēdriņš moka. pēc tam nolikšu viņu blakus un, ja vajadzēs, pašūpināšu gultas atsperes ar dibena muskuļiem.
nožēloju, ka savā pirmo mēnešu toksikozes paranojā izmetu 1,60 plato matraci, jo šajā 1,40 m platajā pietrūkst tieši 20 cm, lai visi sagulētu komfortabli, kad E no rīta atnāk "sildīties".

tik mīļi bērniņi. redzot viņus naktī gultiņās, pārņem tāda kā greznības sajūta.

no rītiem mostos sava piena peļķē. bēbīts ir labs gulētājs, bet es tikmēr noplūstu.
vispār viņš katru otro dienu ir ļoti labs. īpaši, kad man kāds atbrauc palīgā vai aizved E uz nodarbību manā vietā. es tikmēr sēžu kā cilvēks pie datora un pastrādāju, bet bēbīts guļ un sūkā īkšķīti.

visu dienu baroju, beržu, vāru, līmēju, krāsoju, nesu, vedu un pat pastrādāju. tikšana ar ratiem līdz E skolai jau ir sasniegums. t.i, pabarot mazo tā, lai varētu laicīgi iziet, un viņš pa ceļam gulētu un nesabrēktos (neaizlaistu garām pamperim), bet E nesāktu lēkāt cukurs un augt ragi.
man ir melns džemperis ar viegli kopjamu ādas priekšu (var viegli notraust atraugu) un sporta bikses. es esmu zviedru māte.
bet nu es nezinu, vai es varēšu tā katru dienu. tas ir tik pat utopiski kā jaunā baltā grīda virtuvē. vēl nedēļu tā būs balta.

bēbis atspļāva kādus 60ml mana piena.
Eižens aizgāja recenzēt skeletu izrādi (Pinokio) kopā ar Ingmāru.