kad beidzot īdētājs ir nolikts slīpi, Eiženīt, lūdzu, kaut drusciņ paklusē, necel viņu uzreiz augšā. neiespējami, jāaklaigā. tadā! bēbis augšā. ok, eju vēlreiz midzināt, Eiženīt, lūdzu, nenāc līdzi, lūdzu, negulies viņam virsū, nečuksti tik skaļi. sāk raudāt. abi.
ok, jāsavāc savs sūds kopā, jāliek kāju pār plecu un jāved abi ārā.
uz desktopa paliek aprauts teikums, man labi rakstījās ja kas.

naktī cēlos katru stundu kā minimums. tā bija nakts? tas bija plankings.

šī diena jau ir bijusi gara. esmu nomainījusi 3 panperus un 2 apvemtas segas, aizmidzinājusi vienu, atmodies otrs, ielējusi saskābušu pienu kafijā, 3 ieslēgusi datoru, lai pastrādātu, un iztraucēta, 3 x zīdījusi, 3 x pārģērbusi vienu un iedevusi drēbes otram, cepusi maizes, vārījusi tēju, mazgājusi traukus, rādījusi bildītes ar vampīriem un lielākajām peļķēm, izklājusi segu rāpošanai, iedevusi planšeti, kopīgi lasījusi muminu grāmatas varoņu vārdus, uzfilmējusi pokemonu themesong izpildījumu.. pati līdz wc vēl neesmu vēl tikusi, ups jāiet mainīt pampers 4. x

Eižens lasa Sproģes "Miljonu"
Simons ēd "Selgas" cepumu

bēbītim grūti šitik karstā, kādas 10 x jāliek gulēt. negrib pupu, īd, tad sadzeras, izvemjas, bet tomēr atkal uzēd.
lielais gan stiprs. sadzelts, sakosts, ne no kā nebaidās. nodzīvoja diennakti ciemos, ēda tikai gurķus.

bijām uz Baltvilka balvas sēdi Nac. bibliotēkā, 3 h. bērniņš negulēja ne pa kam, notirināju viņu slapju nosiekalojušos visu sēdes laiku. I ar E jaunajā ritenī lejā dežūrēja, lai pārņemtu stafeti, bet es biju pa tādām slepenajām ejām tur ievesta, ka laukā iziet bez pavadības nevarēju.
viņiem lietus gāza, varavīksne spīdēja. un ķēde atceļā pārplīsa, bet Simoniņš mani toties taksī apvēma.
nu, tā es kaut kā (ne)tieku galā ar savu ikdienu.

mašīnai nesakrājām, tiesības nenolikām, toties Ingmārs man sagādāja šo, lai varu visu pati:

Eižens vakar bija ciemos pie zviedru māsīcām Ikšķilē. no visiem piedāvātajiem gardumiem visu dienu ēdis tikai gurķus un skābenes. tāds cilvēks.
tāpēc Simonu es radinu jau no bēbja kājas ēst cilvēku ēdienu, lai ko par mani teiktu Atsaucīgo vai Slikto mammu forumos.

mazliet pēc 4, tikko kā uzausa saule, uzlikām plecos somas, es ievīstīju sedziņā Sivēnu, I paņēma uz rokām vēl aizmigušo Ēzeli, un aizgājām uz pirmo autobusu. tūlīt būsim jau pusceļā.

(esmu drusku apdegusi, knišļu, blusu, dunduru, odu dāsni sakosta, gulējusi raustītas divas stundas. lasu Baltvilka balvai izvirzītos fentezī, kur nāves soģi klapē galvenos varoņus ar pātagām; diezgan tripīgi; neko sarežģītāku šajā prāta stāvoklī neuztvertu)

šodien ap 13:00 laimīgākā vieta Rīgā bija Ziedoņdārza brīvdabas baseins, kur, saceltām kleitām, slapjiem šortiem, saulē mirdzošas šļakatas mezdami, no prieka spiedza mazie rīdzinieki. tipa: "Man ir daudz ziedu, - viņš teica, - taču visskaistākie ziedi ir bērni."

ratos nebraukšanas murgs ir galā, pārgājām uz sēžamajiem. tagad Simons izskatās uz mata kā Eižens tajā vecumā.

besīgi atcerēties visas sīkās ķezas un padošanās brīžus (pazaudēju maku, nēsājos ar 1 bēbi uz rokas, otru pie rokas un atpogātu baby somu ļurināmies pie vēdera meklēt to maku; kašķi, nepaēdis E = slikts E; kratīšanās uz Pārdaugavu ar 3. autobusu)
bet bēbis grib ēst ēdienu. tagad tik jāvāra visas tās šļuriņas viņam.
kaķis - dirsa saskrāpējis bēbim kāju un sadirsis vannas istabu. vnk tā.
toties pēc 5 gadu lūgšnās un 2 bērniem, I man ir nopircis baby rāciju. un man nav pie katra troksnīša jāskrien pie durvīm klausīties. skrienu tikai tad, kad brēc for realz.

esam sirdī ar piketētājiem, E ļoti gribēja iet, bet ir tik cieši aizmidzis, ka es tomēr necēlu. bēbīts arī guļ.

ūdens mūsu pusē ap +20, staigāju slapju stakli gar krastu piepūtusies kā tītariene. mazais tup uz rokas, tirliņš lec pa viļņiem.

es ielaidu dzīvoklī logu mainītājus, palūdzu, lai man atved ūdens sešpaku, sametu somā visvisādus loriņus, ieliku vienu krēsliņā, otru šortos un aizplēsu uz Kolku. pa vidu vēl nolīgu pieneni, kas man palīdzēja to visu iecelt autobusā, pazaudēju un atradu maku.
4 h autobusos, dažas kliegšanas krīzes, svaigi sklandrauši no (t)Rojas veikala un es tūlīt iešu sevi iemērkt ūdenī vismaz līdz apenēm.

ko darīt ar sačurāto gultu? vnk samīzt līdz galam un, kad bērni izaug, mainīt?

btw, Eižens mācās kustēties kā Beyoncé

Domskoliņas pagalmā šodien nāca slingu mammas, grūtas mammas, ratu mammas, velo mammas, autokrēslu mammas, skūterīšu mammas u.c. (bija arī tēti, bet ne ar mazajiem bēbīšiem.) un visi gaidīja savus sapucētos koristus. slēgtais pagalms smaržoja pēc ceriņiem, un tur tā pasaule likās tik gaiša, laimīga un auglīga.

kamēr manējais nebija nonācis pa trepēm, es jutos neiederīga šajos auglības svētkos. netīra, nosvīdusi no mīšanās, nodauzītu, zilu sāpošu kāju, izspūrusi, lētām, izbalojušām drēbēm, spaidīju čatu ar auklīti, kura sūtīja mana zīdaiņa fotogrāfijas. bet tad nokāpa Eiženiņš, un man bija vienalga, ka izskatos pēc vraka; aizbraucām svilpodami un starodami arī mēs.

vakar bija tāda diena, pēc kuras aizmigu bez domāšanas vai grozīšanās. viss ziedēja, smaržoja un es nesu Simonu grozā uz Eižena koncertiņu, un man bija ģimenes sajūtas. varbūt tas ir tas, ko vecāki jūt izlaidumos.

teja = feja, kas atveda man sašimi un aizveda Eiženu uz domskolu. tā uzdāvinot man pusi dienas, ko pavadīju zīdot slimnieciņu un tulkojot.