es minos un stūmos lielajā kalnā kādas sešas stundas. es to redzēju arvien tuvāk, taču tas joprojām likās liels un tāls, tikai tam pamazām noskaidrojās krāsas un raksts. es domāju, ka man nepietiks spēka, ka es tikai paskatīšos viņu tuvāk un viss. daudzas reizes gribēju griezties atpakaļ - jo kāpēc man vajadzētu tajā nokļūt? bet vienā brīdī sapratu, ka es gribu aizbraukt tik tālu, lai būtu sajūta, ka es tajā kalnā biju. pat ne virsotnē, bet vienkārši kalnā. bet lai cik es augstu braucu, virsotnes tik un tā vēl bija tālu gabalu priekšā - likās pat vēl tālāk un neaizsniedzamāk nekā no tāluma.
kāpēc man ir svarīgi uzbraukt augšā - lai varētu skatīties tālumā un zināt, ka esmu tur bijusi? es tikpat labi varētu skatīties un zināt, ka esmu bijusi pie kalna vai bijusi līdz pusei, vai vienkārši skatīties uz to kā uz kalnu.
pamazām gaiss kļuva dzidrs, māju pavisam maz - tikai tādas kā brīvdabas muzejā, pelēki koka šķūņi, salmu kūļi un priekšā mazs soliņš, uz kura iznākt pasēdēt zemnieku vecenītei. un tad sākās meži, un es vairs nezināju, cik augstu esmu. nolēmu, ka jāatrod cits ceļš pa kuru nokļūt atpakaļ, bet tas turpināja vest augšā. tad bija ceļa līkums, un es ieraudzīju citas vēl augstākas visotnes, bet vairs neredzēju to, uz kuru gāju - es biju jau galā. no augšas viss bija labi pārredzams un sapratu, kādēļ man bija jātiek augšā: lai zinātu, kā nokļūt atpakaļ.


skats no Skaistā tilta un Lielo kalnu