tu vizinies manā sirdī
templī uz brīdi bija sajūta, ka es esmu gatava - ka šajā brīdī es varētu tajā kalpot. neatakarīgi no dieva un viņa vārda, no manis ir palikusi pāri tikai plāna un jutīga matrica, kas caur sevi laiž dievišķo gaismu. bet tad sapratu, ka es jau kalpoju un tā gaisma ir mana mīlestība.
braucot uz Lielo kalnu atkal aizžņaudzās elpa, domājot par to, ka braucu uz kalnu tikai tāpēc, lai aizmuktu no savām skumjām. ka minos pārcilvēcīgā ātrumā, lai nedomātu, bet joprojām domāju. un pēkšņi uz muguras sajutu siltu plaukstu - saules vai dieva, vai vēja. pavisam īsu brīdi, un viņš sacīja: neraudi taču, nu, lūdzu - neraudi! nu, kāpēc tu raudi?
tas bija tik vienkārši. es satrūkos no šīs sajūtas patiesīguma. un viņš noņēma plaukstu, atstājot tikai siltumu un virzienu. un es vairs nebiju viena - tu taču vislaik brauc man sirdī līdzi. es nevienu brīdi neesmu viena. es aizvizināšu tevi uz Lielo kalnu, uz ko vienmēr skatījāmies, bet klāt netikām.