man atkal vairāk tas sliktums no tā, ka nespēju viena. nav prieku, nevaru ndomāt.
tā ēdnīca (skaitās jau restorāns) ir tukša un klusa. futūristiskā betona mājā, plašiem stikliem, 2 apkalpotājas tradicionālajos japāņu kostīmos. un es spēju domāt tikai par to, cik viņām garlaicīgi. cik apnicīgas ir 5 dziesmas, kas tur vienmēr skan. cik stīvi ir retie apmeklētāji. un cik viss klusu un skumji.