es tomēr pastāstīšu. lai gan man sāp visas malas un jumts norāvās. es biju TIK skaistos kalnos (tie rozā bija tik tāds joks), visi rudens krāsās, visādi sakrokojušies, ar minerālūdens strautiem, bambusiem, milziigiem resniem kokiem, veciem apsuunojushiem tempļiem, un dažiem mirdzošiem, ar muuku mediteetaaju sēdekļiem dziļmeža klintīs, kalnu ezeriem, upēm un pļavām, neskaitāmiem ziediem, kraujām, putniem, sienāžiem. un neviena paša cilvēka, viss tukšš, saulains un svētsvinīgs.
tas viss izrādījās tepat netālu - 7 km no mājām, vienīgajā virzienā, ko nebiju izpētījusi. netīšām atklāju, braucot gar upi un protams bez fotoaparāta. un es uzstūmu riteni pašā augstākajā virsotnē (varbūt visi 2 km) un tad laidos lejā ilgi, nenormāli ātri un spiegdama sajūsmā, kamēr visas pasaules sāpes izgaisa.