kā mēs ejam pēc ūdens
pēc ūdens sanāk iet katru otro dienu, jo vienā reizē var kalnā uznest tikai kādus 4 litrus, nu varbūt 6. bet ir jau vienmēr rokas pilnas ar visu citu. iet pēc ūdens ir ūdeni nopelnīt, un novērtēt ūdeni, jo katra dien uzliek citus pārbaudījumus. vienreiz tu nes ūdeni caur vētru, kad koki lokās līdz zemei, cireiz neizturamā svelmē, svīsti kilometrus pret kalnu, skatoties uz māju pašā virsotnē un skaitot soļus, bet citreiz, kā šodien, izmirksti līdz kaulam, līdz āda iztiepjas, siltās straumēs līdz potītēm - vien kamēr tiekam līdz ūdens tirgotavai, klēpī virs lietus biksēm, priekšautā izveidojies dīķis, mati noķepuši gar seju ka geriljai, līst bez apstājas - tas nav mākonis, kam kaut kur būtu robeža vai izsīktu laiks, tas ir vienmērīgs, spēcīgs diennaktīm garš lietus, kas tevi ieved transā, tā nav pēkšņa izmirkšana, bet mērcēšanās un samierināšanās. mazliet izmisīgs, bet neizbēgams kontakts ar dabu. garš, auksts un slapš skūpsts pa visu ķermeni.

galā nopērkam jaunas, sausas krāsainas drēbes, kā kādreiz sausu viesu kimono, kad tāls ciemiņš atnācis uz kaimiņu smauraja sētu, tam piedāvā namatēvs. un tad ar dažiem litriem ūdens padusē atpakaļ visu ceļu gar upi, pār tiltu, gar sliedēm un tad kalnā, mēs ejam slapji, izmirkuši - sausās drēbes piesūcas atkal ar lietu, kas sitās lietussargā, kurš neko nepasargā. izskatās smieklīgi aptīti ap galvu un dibenu slapji, krāsaini kankari, bet visi jau lietū vienādi - arī kimono ģērbtā meitene, kas kopā ar spaidermenu dejo uz stūra zem piesprausta lietussarga un mikrofonā dzied: "iphone iphone iphone". un smejas.