značit laimes nav un viss, ko mēs varam, ir dzīvot nost? gribēju jau Tev skaļā balsī piekrist, ka taisnību glagoļiš un, ka tieši vakarnakt kaut ko līdzīgu sajutu, kad ap vieniem naktī kāds cilvēks ar kuru man man nav un nebūs erotiska rakstura attiecības, pusotru stundu pa telefonu stāstīja pašsacerētas pasakas un es ik pa laikam iedomājos, kā tas būtu, ja mēs gulētu līdzās un es justu viņa elpu sev uz kakla, to visu klausoties...un vienu brīdi likās, ka iespējams, ka tad es būtu laimīgāka, bet pēc tam atkal nelaimīgāka, jo iestātos tas tukšums par kuru Tu. Bet tagad, kad pirmā spontānā reakcija piekrītoši māt ar galvu, ir garām...es saku, ka laime ir, tur, kur mēs DZĪVOJAM - tas ir - esam iekšā, kad apklusinām sevī analītisko žurnālistu un fakino malā stāvētāju filozofu un tad, kad darām to, ko nevaram nedarīt.:))
un nav neviena slidotāja, kurš pēc tam, kad iemācījies pašu sarežģītāko piruēti, nevēlētos mācēt lidot. :) un, ja viņš to nevēlas, tad visticamāk, ka arī piruetes viņam sanāk sūdīgas. banāli, vai ne? :) tas tāpēc, ka tūristi nekad nav laimīgi, jo viņu gultas veļa smaržo pēc sveša seksa ar veļas pulvera un mīkstinātāja aromātu.