Parīzes atmiņu pievienotā vērtība
atceros, ka Boursin, gan ar riekstiem, gan lociņiem, mēdzām ar Stefanu ēst brokastīs, kad bijām devušies bēgļu gaitās.. cik nu bēgļu.. vienu dienu viņš mani vienkārši nolika fakta priekšā - ka ir nolēmis aiziet no vecāku Parīzes nomales mājām (man šīs mājas ļoti patika - tā bija viena no nelielas pils ēkām ar dzelzs vītņu žogu un melnbaltām grīdas flīzēm; man pašai savu māju nebija jau vairākus mēnešus).
Iemesls viņa aiziešanai bija pavisam triviāls - vecāki viņam aizliedza pīpēt zāli istabā. Tā nu viņš sadusmojās, paņēma mani, paņēma suni un devās brīvajā dzīvē. Mēs gulējām mašīnā, mazgājāmies benzīntankā, es strādāju austeru un vīna restorānā par viesmīli, bet viņš pa vakariem mēdza instalēt skatuves rokgrupu koncertiem, tikmēr es klīdu ar viņa labradoru. No rīta viņš parasti atnesa Boursin sieru un bageti, paēdām, uzpīpējām un devāmies kopā uz skolu.
Šādi novilkām nepilnas divas nedēļas, jo viņa vecāki izteica piedāvājumu nopirkt jaunu mašīnu, ja viņš nāks atpakaļ un apsolīs nepīpēt zāli isatbā, bet pie mājas ierīkotajā verandā.
Vai viņš solījumu tur, to es nezinu - es pabeidzu skolu un devos uz kontinenta otru pusi. Šeit dažkārt nopērku Boursin par neprātīgi dārgu naudu delikatešu veikalā. Ne tāpēc ka tas būtu izcils siers, bet tāpat... šeit vispār ir grūti atrast sieru.