bet tai Olimpijā gan bija šausmīgi. nokāpām beigās kā sagruzījušās-sagruzījušās. acis raibas un groziņā stresaini samests pats vakariņu minimums, apsēdāmies laukā uz soliņa, madam_silans izvilka 2 milkšeikus, un nosolījāmies nekad vairs nekāpt Olimpijā.
un tad strauji kā no kāda halucigēna līdzekļa pazuda laiks, likās, ka tikpat labi mums ar madam_ ir 10 vai, teiksim, 13 gadi, un mēs būtu devušās meklēt savu pirmo krūšturi. nekas tajos mūsu dialogos nav izmainījies šo padsmit gadu laikā - simti tādu solījumu "šito točna vairs nekad", kas izkūp vējā kā tāds dūmiņš, pazūd kaut kur smiekliem pa vidu un jauniem piedzīvojumiem, it kā mēs būtu ieslodzītas naivā piedzīvojumu romānā gados jaunākiem lasītājiem.