pamostās, paberzē acis un domā iet atpakaļ. es šīs dienas tik to vien daru kā guļu kā tai filmā, kur izabella ipēra gulēja ar savu dēlu, viņa teica: "mēs toreiz labi gulējām".
tad nu zālītē vai uz mežacūkas ādas nostiepjos visā garumā tā, ka sirds pukst vienā ritmā ar zemi, un man liekas, ka melnzeme atvelk visas pasaules sāpes tāpat kā bites kodumu.

(šis žurnāls jau vispār ir tikai par gulēšanu un ne-gulēšanu)