nu melnāk jau vairs nevarēja. tieši tapēc man gribās iejaukties ar savu mietpilsoņa pragmatismu - nesabiezinot krāsas tā ir ar katru cilvēku, tā ir viņa sastāvdaļa - tas mērķis, tas vēl neiepazītais, kas nomainās ar nākamo ik reizi, kad kaut kas ir sasniegts. un šos mērķus vienkārši vajag izbīdīt jaunus un jaunus un tā tik dzīvot savu dzīvi nost. bet var, protams, uz to skatīties ar tādām galējībām, tikai pirms tam varbūt sev jāpajautā - vai tas nav pārāk tāls leciens: no austeres uz heroīnu..