tikko, ejot pēc saldējuma (ir jau pieci no rīta, bet laukā vēl tumšs), es sabijos savu ēnu - tās rēgaini stiepās un skrēja garām gar katru sānu pa divām, pa sešām, es skatījos turp un atpakaļ, sagaidot briesmas, un vēl stāvie kanāla betona krasti ar šņācošām dzelmēm, bet aizmugurē nebija neviena un arī lejā nekā. nesajūk jau cilvēki prātā tāpat vien, bet no tām elektriskajām spuldzēm, sučkām, kas nojaukušas vienīgo patiesību - ka naktī ir tumšs un jāsēž mājā, bet gaišs ir dienā. un te nu tu staigā tai falšajā gaismā un trīci kā pirmais muļķis ciemā.