kaut ko tādu ieskau katram piedzīvot: bēgt agrā rītā pa pustukšu lielpilsētas ielu, cik ātri vien spēj, tā ka jau sirds pa muti lec pa muti un apzināties, ka bēdz no sava liktens - tieši tik karikatūriski, ne vairāk ne mazāk, no tāda varžēdāja ērma; raudot un smejoties, atceros - lecu pāri apmalītēm, izņēmu līkumus, viņš pat taksi paņēma beigās, bet taksists kā jau japānis neierubījās. un viņš uztvēris spēles patosu vēl pa logu auroja - je suis votre destin! pardon! excusez-moi!
eh.. tas bija vienreizēji.