man liekas man ir mazāk sakara ar japānu nekā dotajai varonei. man vispār nebija priekšstata par tās kultūru, ne arī intereses par āziju. bet man ir interese par kultūru un valodu, bet vēl vairāk - par cilvēku, kas ir zem tā, precīzāk, kas no viņa paliek pāri - vai tikai agonija?
es zinu te daudzu meiteņu likteņus - no emancipētām vācu feminisma māksliniecēm -- par bāru hostesēm, apstulbušas un pagrimušas bagātu krievu magnātu meitiņas, mēmas pārjapāniskojušās dūdas.. un man liekas, man ir savādāk, pat ja brīžīem ir uz salaušanas robežas, es neesmu apstulbusi, vismaz not any more, esmu vīlusies brīžam, bet arī izkristalizējusi sevī vēl skaidrāku ticību un draudzību, nekā pirms tam.