countdown 2007, NHK TV
nospēlējām countdownu priekš tiem, kas pie TV ekrāniem. piespraudu Krievijas karodziņu un biju Nataša, ēdu suši un dzēru asahi. gaismas, kameras, maskas un tamburīni. bijām tie, kam ir svētki. nodziedāju dziesmiņu par eglīti, kas piedzima mežā, pēc tam indiāņi uzdeva dziesmai dienvidu ritmu ar bungām un grabuļiem. režisors plaudēja un spiedza no sajūsmas - ko vēl vairāk viņam vēlēties? jaungada pāaraide izgāja uz urrā.

pēc visas šitās māžošanās vairāk negribējās neko, paņēmu Matiasu pie rokas un klusi nolīdām tuvējā šinto templī un ilgi un domīgi skatījāmies bedrē ar ugunskuru, līdz pamanīju, ka viņa kapuce deg zilām liesmām. taču viņa sejā neizmainījās nekas, viņš stāvēja kā nolēmēts un acīmredzami vēlējās izkūpēt. vietējie priesteri atnāca palīgā dzēst, pēc tam ielēja koka kastītēs svētīto sake un novēlēja laimes. ne jau par sadegušo žaketi es raudu, - viņš man teica. - bet par to, ka nekas nenotiek tā, kā vēlētos.