nosist laiku
vēl nesprāgst. sarakstīju tos trokšņus, vienīgi diktofons švaks. nolādēts, ka mikrofoni laboratorijā, a tā ciet. laikam dziesmošana būs jāatliek uz vēlāku. klāt jāpieliek kāds "uhtairidi! uhtairidi!" čerkstošs kā brālis laivinieks. rūc jau tā kā elektrostacijā vai cikāžu dārzā, klāt vēl palaikam svilpiens fonā. patiesībā jau tās skaņas noteikti ir visu laiku, tagad tikai kļuvušas skaļākas. auss ikdienā nedzird neskaitāmus fona trokšņus, pierod kā vilciena pārmijniekam. viss jau patiesībā tepat vien ir, tikai ar nogrieztu skaņu. no jauna jau neviens neko nerada, tikai pagriež skaļāk jau esošo.
kā vēl nosist laiku līdz rīta gaismai?
var raustīt uzacis un ar izrautajām zīmēt hieroglifus. lasīšanai tas fons traucē. arī filma piemērota nerādās.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: