īstenībā te vienkārši ir piemēroti apstākļi, lai parakstītu. klusums, ērts galdiņš. kompīts tāds kā tas, uz kura sāku mācīties rakstīt, sajūsmā spiežot katru pogu.
tēja arī domā, ka es esmu nestabila. nevajag domāt, tēja.

vakar. kad mēs gājām pa to mežu, nu, kad es nesos prom pāri purva rāvai uz šoseju, bet tu gāji kādu kilometru aiz. ka tas bija kaut kas no mūžības - tā rietošā saule, asaras, strīds un mēģinājums fiziski aizbēgt. un tad kad es aizskrēju jau līdz mikrorajonam, kur bija ūdenstornis, liels veikals un mašīnas, sapratu, cik nenormāli vientulīgi man te būtu bez tevis. un tad mēģināju noķert to autobusu, kurā tu iekāpi. tas nebija netīšām.