laikam jau lieki paskaidrot - es izvairos palikt viena, jo tad tik ļoti sakoncentrējas uz klusumu un puskrēslu, ka no kaktiem var izlīst īsti veidoli. pārciest vēl atlikušo ziemu - man ir neērta gulta, vecāka par mani, kur izgulējuši caurumus mans vectēvs un vecmāte, kas sen jau guļ kapā. āra siena uz ziemeļiem, auksta, slapja un iepelējusi - kad uz vakaru sakurina, tad tad silts mitrums mazliet smacē kā pirtī, bet no rīta - gandrīz vai sarma. tāpēc.. man jau neko daudz nevajag. es varu gulēt uz paklāja, galvenais, lai ir svaigs gaiss. un kāds tuvumā, kas vismaz ar šņācieniem miegā aizbidē mošķus no manas pagultes.