par miglu runājot, atceros kā vienreiz nonācām miglā. precīzāk, migla nonāca uz mums. mēs bijām pie upes, bet ne Sēnas, pie kādas no tām citām - mazākajām. runāja, ka tur reiz hipijiem bijušas kādas kulta vietas, bet vienā mirklī mēs vairs neredzējām neko, pat ne viens otru kā aplī bijām sasēdušies. bija neliels šoks, bet pēc tam liela vienaldzība. un visiem vienlaicīgi pazuda ticība savai orientēšanās spējai. mēs it kā bijām diezgan tālu no krasta, bet pēkšņi likās, ka upe nāk tuvāk klāt. un baidījāmies celties kājās, lai nejauši neiekristu atvarā. viens no mums ierosināja rāpot un meklēt taku atpakaļ uz mašīnu, bet kāds cits - vēlreiz uzpīpēt un aizmigt turpat, un neiet nākamā rītā uz skolu. neiet nekur vairāk nekad.