no rajona
nekurināti, kantaini dzīvokļi, vējš uz balkona plivina krūšturus, rīsā un aļģē ietinu dvēselīti, Akira lej arvien stiprāku tēju, zīmētās skolnieces uz ekrāna, datējamas ar 1990, iznīcina robotus, šaudās un mīlējās, cīņa un nonsenss kāpinās, tas pat nav crescendo, bet tā ir Akiras bērnība - mazais burbulis piepūstiem vaigiem fotogrāfijās pie sienas, aptinis sev ap kājām gumijas virves. jāaiziet līdz veikalam pēc rīves - sākusies redīsu sezona. visas Akiras bildes fotografētas tepat no balkona - bet tiešām, kāpēc gan braukt akli meklēt šai pilsētai centru? ja tāda nemaz nav, ir tikai stāvi, flīzes un kodicionieru virpuļi. tā dzīvoja vecāki, tāpat arī bērni - viegli saldami ziemā, savīstījušies vējjakās pie TV ekrāniem. skatoties bēbju foto, nepamet urīna smaka, pat ja tādas arī nav. ar nostaļģiju un drebuļiem atceros aukstu poda apmali, tagad tās ir apsildāmas, jo par nenozīmīgām lietām ir jāpiedomā vairāk, bet par svarīgo tikai pavisam mazliet. ačgārnība palīdz pievarēt ziemu - apsaldētas mandeles dziedē ar ledu. kāpēc desertu ēst beigās un grāmatas lasīt no kreisās uz labo, ja tās var šķirt arī no otras puses un vārdus virknēt stabiņos? jautājums - bet kāpēc ne pa diognāli? - neatbildēts.
tējas paātrinātos sirdspukstus uzdzenu vēl ar kafiju vietējā stacijas bistro, kas ar dzelzs stangām sadalīts uz pusēm - tiem kas ienāk no perona un tiem, kas no ielas. ja otrā pusē apsēdīsies mana otrā puse, mūs šķirs nepārvarama barjera viena taloniņa vērtībā. mākslīgas distances audzināšanas nolūkos - lai nepierastu un lai pēcāk nesāpētu. mazs profilaktisks dūriens. autobuss pienāk un aiziet nenovaktēts ikreiz, kad lūkojos uz pretējā pusē sēdošajiem. tikko palaidu garām jau trešo.