Man arī bija bērnībā bail. Tad es nolēmu vizualizēt no kā tieši. Vizualizējās uguns čūska, kas atplestu rīkli līda uz manu pusi. Un tad es cieši skatījos viņai acīs (jo nekas cits taču neatlika) un tad, kad biju jau tā pārbijies un vienlaikus sakoncentrējies nebaidīties, ka gandrīz vai nobira asara, čūska saprata, ka esmu drosmīgs un izgaisa. Un tad tā asara nobira aiz pateicības un atvieglojuma.